Ūdens patēriņa starpības

Lai gan jau vairākus gadus ūdens patēriņa starpības daudzdzīvokļu mājās tiek uzskaitītas un par tām ir jāmaksā, gan pašvaldība, gan SIA "Jelgavas novada KU" joprojām saņem daudzu iedzīvotāju iesniegumus, ar lūgumu skaidrot rēķinā iekļauto pozīciju - Zudumi aukstajam ūdenim. Lai viestu kaut nelielu skaidrību jautājumos, kas saistīti ar dzeramā ūdens piegādi, aprēķiniem un maksajumiem, uz sarunu aicinājām SIA "Jelgavas novada KU" valdes priekšsēdētāju Antru Alksni.

TVarbūt iesākumā īsu ieskatu daudzdzīvokļu māju ūdensapgādē.

Ūdens piegādē daudzdzīvokļu mājām nosacīti ir iesaistītas trīs ieinteresētas puses - ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs, dzīvojamās mājas īpašnieki un mājas pārvaldnieks. Katrai no šīm pusēm ir savi pienākumi, tiesības un atbildība:

  • Ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs piegādā ūdeni līdz daudzdzīvokļu mājas ārējai sienai, uzskaita to ar kopējo ūdens skaitītāju, jeb komercuzskaites mēriekārtu, un iekasē samaksu par visu mājai piegādāto ūdeni.
  • Dzīvojamās mājas īpašnieki ir piegādātā ūdens gala saņēmēji, kas uzskaita ūdeni ar dzīvoklī uzstādītajiem skaitītājiem, taču samaksā ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam par visu mājai piegādāto ūdeni.
  • Mājas pārvaldnieks, kurš ir starpnieks starp ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju un mājas īpašnieku. Bez virknes citiem ar mājas ekspluatāciju saistītiem pienākumiem, tas apkopo informāciju par ūdens patēriņu dzīvokļos, sadala ūdens patēriņa starpības, nosakot katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu.

SIA "Jelgavas novada KU" vienlaicīgi ir ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs Jelgavas novada teritorijā, kā arī nepilna pusotra simta daudzdzīvokļu māju apsaimniekotājs. Vairāku gadu garumā uzkrātā pieredze ļauj minēto problēmu aplūkot no dažādiem skatu punktiem.

Tātad, vai jāmaksā ir tikai par dzīvoklī piegādāto ūdeni, kas uzskaitīts ar skaitītāju?

Diemžēl, nē! Pirmajā mirklī šāda atbilde var šokēt. Kā tā! Manā dzīvoklī taču ir uzstādīts ūdens skaitītājs, kas rāda, cik esmu patērējis. Reizi mēnesī nolasu rādījumus, kaut kam tos paziņoju sagaidu rēķinu un to apmaksāju. Diemžēl viss nav tik vienkārši. Jāsamaksā ir ne tikai par katrā dzīvoklī patērēto ūdeni, bet gan par visu mājai piegādāto ūdeni, kas tiek uzskaitīts ar kopējo ūdens skaitītāju jeb komercuzskaites mēriekārtu. Un kā par nelaimi, tas gandrīz vienmēr rāda vairāk, nekā visu dzīvokļu ūdens patēriņa summa. Rezultātā rodas ūdens patēriņa starpība jeb ūdens zudumi, par kuriem arī ir jāsamaksā.

Kāpēc rodas ūdens patēriņa starpība?

Viennozīmīgas atbildes nav. Gan internetā, gan drukātajā presē var atrast lērumu rakstu, kuros dažāda mēroga eksperti, inženieri un māju pārvaldīšanas speciālisti mēģina skaidrot gan zudumu rašanās iemeslus, gan to mazināšanu. Biežāk minētie iemesli ir:

  • rādījumu nolasīšana atšķirīgā laikā vai nenolasīšana vispār,
  • apzināti samazinātu rādījumu iesniegšana,
  • dažādas precizitātes klases skaitītāju izmatošana,
  • nepareizi uzstādīti ūdens skaitītāji,
  • bojātas dzīvokļos uzstādītās santehniskās ierīces (bojāti tualetes podu skalotāji, piloši krāni un tml.)
  • nolietojušies vai bojāti mājas iekšējie ūdensapgādes tīkli,
  • ūdens noplūdes avārijās,
  • un, protams, negodprātīga rīcība, jeb ūdens zagšana, ar dažādiem paņēmieniem apturot skaitītāju darbību vai izveidojot slēptas ūdens ņemšanas vietas pirms ūdens skaitītāja.

Nevar noliegt, ka daļu šo iemeslu var atklāt un novērst, tā būtiski samazinot ūdens patēriņa starpību, taču pilnībā izvairīties no tās laikam līdz šim nevienam nav izdevies. Daudz kas atkarīgs no pārvaldnieka un mājas īpašnieku vēlemes aktīvi sadarboties, ar mērķi - šīs starpības mazināt. Piemēram, SIA "Jelgavas novada KU" savās apsaimniekojamās mājās mērķtiecīgi virzās gan uz skaitītāju attālinātu nolasīšanu, gan vienotas precizitātes klases skaistītāju izmantošanu.

Vai mēdz būt arī negatīva ūdens patēriņa starpība, kad kopējais skaitītājs rāda mazāku ūdens patēriņu, nekā visi individuālie skaitītāji kopā?

Reti, bet tā gadās. Tam par iemeslu pārsvarā ir nepareiza rādījumu nolasīšana vai iesniegšana, kā arī rādījumu neiesniegšana vispār. Piemēram, kāds patērē ūdeni, bet ilgstoši iesniedz informāciju par mazāku ūdens patēriņu, nekā rāda ūdens skaitītājs dzīvoklī. Pārbaudot skaitītāju, atklājas, ka patēriņš ir ievērojami lielāks. Protams, faktiskais rādājums tiek fiksēts programmā, un konkrētajā mēnesī neapzinīgajam īpašniekam ir krietni liels rēķins par ūdeni. Taču šādā gadījumā var veidoties situācija, kad mājas kopējais ūdens skaitītājs rāda mazāku patēriņu, nekā visiem dzīvokļiem izrakstītajos rēķinos.

Kura pienākums ir samaksāt par ūdens patēriņa starpību?

Nevienam citam, kā dzīvokļu īpašniekiem. Ūdens patēriņa starpība, kas rodas mājas iekšpusē, netiek ne norakstīta, ne kādām uzdāvināta. Jā, šīs starpības netiek uzskatītas par pakalpojumu, ko saņēmis iedzīvotājs, taču ūdens piegādātājs ir tiesīgs saņemt samaksu par visu mājai piegādāto ūdeni. Latvijā ir bijuši atsevišķi precedenti, kad dzīvokļu īpašnieki tiesas ceļā ir panākuši starpību apmaksu no mājas pārvaldnieka līdzekļiem, gan pie nosacījuma, ka pārvaldnieks nav veicis nepieciešamās darbības, lai konstatētu ūdens patēriņa starpību rašanās iemeslus un tos novērstu. Tomēr uzskatu, ka tā ir mājas īpašnieku īstermiņa domāšana. Pārvaldnieks darbojas attiecīga pilnvarojuma un budžeta "rāmī". Var jau uzvarēt tiesu, taču nākamajā dienā - pazaudēt pārvaldnieku. Nedomāju, ka kāds racionāli domājošs pārvaldnieks būtu gatavs uzņemeties tādas mājas apsaimniekošanu, kuras īpašnieki ir vēlas tiesāties par ūdens zudumiem, pie kuriem pārvaldnieks nudien nav vainojams.

Kā ūdens patēriņa starpība tiek sadalīta starp dzīvokļu īpašniekiem?

Lai gan Ministru Kabineta noteikumi paredz vairākus kritērijus, biežāk piemērotā metode ir - ūdens patēriņa starpības sadalīšana vienādi visiem dzīvokļiem. Arī SIA "Jelgavas novada KU" savās apsaimniekojamās mājās piemēro šo metodi, ja vien dzīvokļu īpašnieki nav lēmuši savādāk. Tas nozīmē, ka rēķinā tiek iekļauta ne tikai maksa par ūdeni, kas uzskaitīts ar skaitītāju, bet arī daļa no ūdens patēriņa starpības. Protams, kā visām, arī šai metodei ir savi trūkumi. Piemēram, ūdens patēriņa starpība pie šīs metodes, vienādi tiek sadalīta gan tiem, kas ūdeni taupa un patērē minimāli, gan tie, kas ūdens taupīšanai nepiegriež vērību. Līdzīgus trūkumus gan varētu atrast arī sadalot starpību, proporcionāli deklarēto personu skaitam. Nav noslēpums, ka ne visi godrātīgi deklarē to adresi, kurā dzīvo pastāvīgi. Savukārt, dalot starpības uz fakiski dzīvojošām personām, vienmēr būs grūtības pierādīt vai konkrēta persona pastāvīgi dzīvo vai bieži ciemojas.

Ko darīt, ja ūdeni nepatērēju vispār, piemēram, dzīvoklī neuzturos, esmu izbraucis no valsts un tml.?

Ja vien skaitītāju rādījumi ar īpaši uzstādītām ierīcēm, netiek nolasīti attālināti, ik mēnesi jāsniedz informācija arī tad, ja patēriņš ir 0. Pretējā gadījumā 3 mēnešus tiks aprēķināts vidējais ūdens patēriņš par iepriekšējo periodu, bet sākot ar 4.mēnesi, visa mājas ūdens patēriņa starpība tiks attiecināta uz šo dzīvokli.

Kā rīkoties, ja nav iespējams iesniegt informāciju par skaitītāja rādījumiem vai nodrošināt skaitītāju pārbaudi, verifikāciju utt.?

Ja prombūtnes dēļ dzīvokli neizmanto neviena persona un īpašnieks nevar iesniegt informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu, nevar veikt ūdens patēriņa skaitītāja verificēšanu vai nodrošināt iespēju veikt uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi, īpašnieks par to iepriekš informē personu, kura aprēķina maksājamo daļu.

Vai vienmēr ūdens patēriņa starpība tiek sadalīta pēc minētajām metodēm?

Nē, par laimi, ne vienmēr. Pārējie dzīvokļu īpašnieki var izbēgt no maksas par ūdens patēriņa starpību, ja vien mājā ir vismaz viens vai vairāki dzīvokļu īpašnieki:

  • kuri nesniedz informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu vairāk kā trīs mēnešus pēc kārtas;
  • kuru dzīvokļos, ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti;
  • kuri atkārtoti neļauj veikt dzīvoklī uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi;
  • kuru dzīvokļos esošie ūdens skaitītāji ir bojāti, nav savlaicīgi verificēti, nav noplombēti vai plombējums ir bojāts.

Šajos gadījumos visa ūdens patēriņa starpība tiek sadalīta vienādās daļās starp šo dzīvokļu īpašniekiem. Ja šādu "neapzinīgu" īpašnieku mājā nav, ūdens patēriņa starpības apmaksā visi dzīvokļu īpašnieki solidāri. Ikviens Ministru kabineta noteikumos var iepazīties ar precīzākiem minēto kritēriju formulējumiem vai izņēmumiem.

Kas nosaka katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu par piegādāto ūdeni?

To dara dzīvokļu īpašnieku īpaši pilnvarota persona. Faktiski, tas var būt arī mājas pārvaldnieks, taču ņemot vērā, ka ir virkne māju, kuru īpašnieki apsaimnieko savu māju paši un uzskata, ka pārvaldnieks ir lieka greznība, Ministru Kabineta noteikumi paredz šādu personu. Dzīvokļu īpašnieku pienākums ir ik mēnesi noteiktā termiņa nolasīt un iesniegt šai personai informāciju par skaitītāju rādījumiem. Turklāt minētā persona ir tiesīga pārbaudīt dzīvoklī uzstādīto skaitītāju rādījumus, darbību un plombu tehnisko stāvokli.

Daži to māju īpašnieki, kuri saimnieko bez pārvaldnieka, uzskata, tiem nav nepieciešama arī šāda persona. Tie ir pārliecināti, ka noteikt katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu par piegādāto ūdeni ir ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja pienākums. Diemžēl viņi kļūdās.

Pirmkārt, šādu darbību veikšanai ir nepieciešams atsevišķs dzīvokļu īpašnieku pilnvarojums, jo ūdenssaimniecības pakalpojumu līgums to neparedz.

Otrkārt, šādam pasākumam ir izmaksas. Neviens bez maksas nav gatavs vest precīzu uzskaiti par iesniegtajiem ūdens patēriņiem, apmeklēt dzīvokļus, pārbaudīt ūdens skaitītājus, aprēķināt un sadalīt ūdens patēriņa starpības, kā arī nereti uzklausīt dzīvokļu īpašnieku pārmetumus par nepareiziem aprēķiniem. Savukārt ūdens tarifā šādas izmaksas ietvert ir aizliegts.

Treškārt, pat ja mājas īpašnieki piekristu atlīdzībai ar atbilstošu pilnvarojumu, ir nepieciešama vēlme un kapacitāte šādu pakalpojumu sniegt. Jāpiesaista atbilstošs personāls un jāiegādājas papildus materiāli tehniskie resursi. Ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju pamatfunkcija ir nodrošināt ūdens ieguvi un piegādi, kā arī kanalizācijas notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu.

Ceturtkārt, citu pakalpojumu sniegšana vienmēr ir saistīta ar iebildēm, ka pašvaldības kapitālsabiedrībām nebūtu jāiesaistās to pakalpojumu sniegšanā, kurus var piedāvāt privātie komersanti vai fiziskas personas. Šis noteikti ir viens no tiem.

Vai pastāv citas iespējas, kā uzskaitīt patērēto ūdeni?

Protams! Ir jāsaprot, ka ūdens patēriņa noteikšana ar skaitītājiem ar katru gadu kļūs arvien dārgāka. Tirgotāji piedāvā dārgākus skaitītājus ar augstāku precizitātes klasi, skaitītājus periodiski nepieciešams verificēt, arī darba spēka izmaksas, skaitītājus uzstādot un mainot, ar katru gadu pieaug. Rezultātā iedzīvotāji ir spiesti tērēt ievērojamas summas, lai tikai noteiktu savu ūdens patēriņu. Tomēr neskatoties uz precīzi noteikto ūdens patēriņu dzīvoklī, ir virkne iepriekš minētu faktoru, pateicoties kuriem, šā vai tā būs ūdens zudumi. Tad kāda jēga ir iespringt par skaitītājiem? Varbūt vienkāršāk un lētāk ir vienoties visiem mājas īpašniekiem, īpaši mājās, kur dzīvokļu skaits nepārsniedz 20 -30, ka viss mājai piegādātais ūdens tiks sadalīts proporcionāli cilvēku skaitam. Esmu pārliecināta, ka dzīvokļu īpašnieki būs tikai ieguvēji. Šāda metode nav nekas ārkārtējs. Atceramies, ka sadzīves atkritumus taču arī katrs nesver. Kopējais radīto atkritumu daudzums tiek sadalīts "uz galviņām" un visi apmierināti. Līdzīgi varētu dalīt arī ūdeni. Šāda pieredze ārzemēs jau pastāv gadiem ilgi, jo tur cilvēki skaita savu naudu un saprot, ka "skaldīt matus" un cīnīties ar ūdens patēriņa starpībām, ir dārgi un nelietderīgi.

Un visbeidzot, ko nozīmē "tiešie norēķini", jeb rēķinos iekļautā pozīcija - Norēķinu konta apkalpošana?

Daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji norēķinus par saņemtajiem pakalpojumiem, to skaitā ūdeni, var organizēt divos veidos:

  • Ar pārvaldnieka starpniecību. Tas nozīmē, ka mājas pārvaldniekam tiek izrakstīts viens pakalpojumu rēķins par visu mājai piegādāto ūdeni. Mājas pārvaldnieks savukārt izraksta rēķinu katram dzīvoklim, iekasē naudu un vienā summā pārskaita to pakalpojumu sniedzējam. Šajā gadījumā norēķinu sistēmā ir tikai viens klients un nekāda papildus maksa netiek piemērota.
  • Par pakalpojumiem maksājot tieši pakalpojumu sniedzējam. Šajā gadījumā persona, kas nosaka katra dzīvokļa īpašnieka maksājamo daļu par sniegtajiem pakalpojumiem, iesniedz šo informāciju pakalpojumu sniedzējam. Atbilstoši tai, katram dzīvokļa īpašniekam tiek izrakstīts un piegādāts atsevišķs rēķins. Savukārt katrs dzīvokļa īpašnieks noteiktā termiņā norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju. Diemžēl kā jebkura darbība, arī šī, ir saistīta ar papildu izmaksām, piemēram, informācijas ievadīšana sistēmā, rēķinu sagatavošana, piegāde, iemaksātās naudas reģistrēšana norēķinu sistēmā, informācijas sniegšana par norēķiniem utt. Savukārt ūdens tarifā šos izdevumus iekļaut nedrīkst. Tad nu ir noteikta konkrēta maksa mēnesī no katra dzīvokļa par šādiem tiešajiem norēķiniem.

Vienlaicīgi nevajadzētu jaukt tiešos norēķinus ar katram dzīvoklim paredzētā maksājuma noteikšanu. Jau iepriekš minēju, ka šo funkciju veic dzīvokļu īpašnieku īpaši pilnvarota persona.